Seno laiku vēsture
Gladiolu nosaukums radās no latīņu vārda gladus, kas nozīmē "zobens". Latīņu valodā gladiolus nozīmē "mazs zobens". Senajā Grieķijā gladiolas sauca ksifion, tas arī nozīmēja "zobens". Tadu nosaukumu zieds ieguvis savu izteiksmīgo lapu dēļ, kas atgādina zobenus vai šķēpus. Šā auga lapas var būt līdz 80 cm garas.
Agrāk gladiola nebija dekoratīvs augs. Piemēram, Teofrasta laikos, aptuveni 300 gadus p.m.ē., gladiolu uzskatīja par graudaugus apgrūtinošu nezāli, taču no tās samaltiem bumbuļsīpolu miltiem varēja cept plāceņus.
Pašas pirmās ziņas par gladiolām sastopam mūsu ēras 1.gadsimtā, Senas Romas laikmetā. Grieķu ārsts Dioskorids (mūsu ēras 50-ie gadi) aprakstīja savvaļas gladiolu sugas - Gladiolus segentum. Šīs gladiolas bija košsarkanas vai purpursārtas un tautā sauktas par slotām, kuras uzskatīja par nezālēm. Bet romiešu zinātnieks Plīnijs Vecākais aprakstīja vairākas gladiolu sugas.
Gladiolu pieradināšana
Eiropā gladiolas sāka audzēt kopš 18.gadsimta, pēc ekspēdicijām uz Āfriku. Dienvidāfriku (Kapzemes) gladiolu sugas bija krāšņākās, nekā Eiropā un radīja iespaidu uz puķaudzētājiem. Bet īpaši ar gladiolām sāka nodarboties 19.gadsimtā, kad Eiropā ieveda un aprakstīja vairāk nekā 75% dabā zināmas sugas.
Anglis Viljams Herberts 1807. gadā izdarīja pirmos gladiolu starpsugu krustojumus. Šo gadu var uzskatīt par gladiolu hibridizācijas sākumu. Diemžēl Herberta hibrīdi līdz mūsu dienām nav saglabajušies.
Daudz labāk veicās citam angļu hibridizatoram Viljamam Kolvilam, kas sakrustoja Kapzemes gladiolu sugas (G.tristis x G.cardinalis) un ieguva jaunu gladiolu grupu, ko puķkopji nosauca par Kolvila gladiolām. Kolvila hibrīdi līdz šim laikam sistopami firmu katalogos.
Galma dārznieks no Beļģijas Hermanis Bedinhauzs 1837.g. izaudzēja gladiolu hibrīdu, kuru nosauca par Ģentes gladiolu - Gladiolus gandavensis. Ar šo hibrīdu sākās mūsdienu lielziedu gladiolu vēsture. Nākošajos gados Ģentes hibrīdu pastāvīgi uzlaboja franču, angļu un holandiešu selekcionāri un 1880.g. Ģentes gladiolu grupa saturēja jau vairāk nekā 2000 šķirnes.
Franču selekcionārs Lemuāns no Nantes 1875.g. sakrustoja Ģentes gladiolas ar citām un izaudzēja jaunas šķirnes ar zilu nokrāsu, bet 1885.g. sāka jauno Nantes gladiolu līniju.
Kopš 1887.g. ir pirmie ziņojumi par prīmulgladiolu - Gladiolus primulinus, - kurai vēlāk, laikam, bija visnozīmīgākā loma mūsdienu šķirņu veidošanā. Taču pa īstam šo sugu atklāja pēc 1902.g., kad inženieris Taunsends, celdams tiltu pāri upei Zambezi, atrada skaistu dzeltenkrēmkrāsas gladiolu, ieskautu miglā no tuva ūdenskrituma šļakatām. Taunsends nosūtīja bumbuļsīpolus uz Angliju. 1905.g. prīmulgladiolu ieveda Francijā, bet 1908.g. - ASV. Jaunā suga ļoti ātri ietvēra hibridizāciju. Ieguvušas šķirnes izskatījās elegantākās, nekā daudzas agrākās un bija derīgas visdažādākiem aranžēšanas veidiem.
Gladiolas nokļuva ASV 19.gs. beigās. Tās bija raibi, plankumaini un svītraini hibrīdi, Ģentes gladiolu pēcnācēji. 1907. gadā amerikāņu selekcionārs A. Kunderds izveidoja pirmo šķirni ar kruzuļotām ziedlapām. Šodien ASV eksistē vairāk nekā 10000 šķirnes un katru gadu veidojas ap 100 jaunajām.