Photo

Un vēl...

Uz galveno / Un vēl: Gladiolas literatūrā

Anna Sakse. Gladiola

(no grāmatas "Pasakas par ziediem")

No sagūstītajiem trāķiešiem romiešu karavadonis Barbagalo izvēlējas sev spēcīgākos jaunekļus Teresu un Sevtu, likdams pārējos nogalināt. Šos divus skaistuļus viņš atveda uz Romu un nodeva gladiatoru skolā. Skumjas pēc dzimtenes, sāpes par zaudēto brīvību, pazemojums par vergu stāvokli nomāca jaunos trāķiešus, un viņi lūdzās saviem dieviem tikai vienu - lai ātrāk sūta viņiem nāvi. Bet dievi nebija viņiem žēlīgi. Pagāja dienas, un jaunekļi rītos pamodās dzīvi un veseli, tvēra savus zobenus un mācījās aizstāvēties un uzbrukt.

– Varbūt dieviem ir citādi nolūki ar mums, – reiz Teress klusu sāka runāt ar Sevtu. – Varbūt viņi grib, lai mēs iemācāmies rīkoties ar zobeniem un atriebjam savas tautas negodu?

– Ja dievi neprata nosargāt mūsu tautu, kā lai mēs to iespētu? – rūgti nopūtās Sevts.

– Lūgsim sapņu dievieti, lai tā pareģo, kas mūs sagaida nākotnē, – ieteicās Teress, un Sevts viņam piekrita.

Kad, rītā pamostoties, Teress izstāstīja draugam savu sapni, tad Sevtam vairs nebija ko stāstīt, jo abi bija redzējuši pilnīgi vienādus sapņus.

Teress bija sapņojis, ka viņš kareivja tērpā iziet arēnā, bet viņam pretim ar zobenu rokā iznāk Sevts. Samulsuši viņi raugās viens otrā, bet pūlis rēc, lai gladiatori uzsāktu ciņu. Nevienam nav spēka pacelt zobenu pret nelaimes biedru, bet tad pie Teresa piesteidzas skaista romiešu jaunava un saka: "Cērt tā, lai tu būtu uzvarētājs, tad tu iegūsi brīvību un manu mīlu!" Viņš atvēzē zobenu, bet tajā brīdī kāda balss, kas nāk no zemes, uzsauc: "Klausi, ko sirds tev liek!"

– Tu esi noskatījies manu sapni! – izbrīnījies iesaucās Sevts.

Pievakarē, kad draugi atgriezās no apmācības, viņi sastapa divas romiešu jaunavas. Tās bija Barbagalo meitas Oktāvija un Leokardija. Kad Oktāvijas skatiens atdūrās pret Teresa acīm, viņam likās, it kā zibens izskrietu līdz papēžiem un pienaglotu viņu pie zemes. Kā sastindzis viņš palika stāvam un raudzījās skaistules sejā, nemanīdams, ka Sevts ar Leokardiju tāpat lūkojas viens otrā.

Mīlestība nav tikai akla, tā mēdz būt arī gudra un prot atrast ceļus, kā mīlētāji varētu satikties pat tad, ja viņus škir tāds bezdibenis kā uzvarētāja un verga stāvoklis. Ilgu laiku Barbagalo nezināja, ka viņa meitas slepeni satiekas ar gladiatoriem, līdz Oktāvija viņam vienatnē atzinās savā neprātīgajā mīlā pret Teresu, bet pēc laiciņa ar tādu pašu atzīšanos mīlā pret Sevtu atnāca Leokardija.

Barbagalo, pazīdams savu meitu stūrgalvīgo raksturu, neieslodzīja viņas pilī, neliedza īsas satikšanās ar iemīļotajiem. Viņš tām paziņoja, ka nākamajās gladiatoru cīņās Teresam un Sevtam būs jāiziet arēnā vienam pret otru un tas, kurš būs uzvarētājs, atgūs brīvību. Šis viltnieks cerēja, ka abi spēcīgie cīkstoņi cīnīsies uz dzīvību un nāvi, tā ka dzīvs nepaliks neviens, bet cīņas skats būs vēl neredzēts.

Barbagalo paredzējums sāka piepildīties. Oktāvija mudināja Teresu gūt uzvaru, jo tā viņam atdotu brīvību, bet to pašu Leokardija tiekoties atgādināja Sevtam. Abas māsas kļuva ienaidnieces, jo katra cīnījās par savu laimi, bet vienas laime nozīmēja otras nelaimi. Ari draugu zobeni tagad šķindēja ar asu un nežēlīgu skaņu, it kā jau tīksminādamies par veldzēšanos siltās asinīs.

Pienāca gladiatoru cīņas diena. Amfiteātris bija piepildīts līdz pēdējai vietai, bet pirmajā rindā pie pašas arēnas sēdēja Barbagalo ar abām meitām - Oktāviju un Leokardiju.

Kad arēnā ienāca Teress un Sevts, ģērbušies trāķiešu kareivju tērpos, un, spožos zobenus pacēluši, uzsauca: "Nāvei nolemtie sveicina tevi!" – pūlis rēca aiz sajūsmas.

Oktāvija ar skatienu drošināja Teresu, bet Leokardija pamāja Sevtam un, uz Teresu norādīdama, pagrieza plaukstu ar īkšķi uz leju.

Gladiatori ieņēma cīņas stāju un pacēla zobenus. Skatītāji saspringa, bet divu jaunavu - divu māsu sirdis uz brīdi apstājās pukstēt.

Bet tajā mirklī, kad Teresa paceltā roka grasījās ietriekt zobenu Sevta krūtīs, viņš izdzirda savas sirds balsi, kas teica:

– Trāķieti Teres, ko tu atbildēsi savai mātei dzimtenei, ja būsi nogalinājis viņas dēlu?

To pašu jautājumu bija uzdevusi Sevta sirds, un viņi krita viens otram ap kaklu un saskūpstījās.

Pūlis sašuta un kliedza:

– Viņiem jāmirst!

Oktāvija pietrūkās kājās un sauca:

– Teres, cīnies par mūsu laimi!

Ar tādiem pašiem vārdiem Leokardija mudināja Sevtu.

Tad Teress, zobenu pavidnādams, apklusināja skatītājus un, lepni pacēlis galvu, teica:

– Jūsu pārspēka dēļ mēs kļuvām gūstekņi, bet par neliešiem mūs pārvērst jums neizdosies. Jūs varat mūs nogalināt, bet ne uzvarēt!

To pateicis, viņš iedūra savu zobenu zemē, un to pašu darīja Sevts.

Nežēlīgais skatītāju pūlis jutās vīlies.

– Nāvi! Nāvi! Mēs prasām nāvi! – visi rēca un pagrieza īkšķus uz leju.

Barbagalo deva zīmi saviem kareivjiem nogalināt sadumpojušos gladiatorus. Kad Teresa un Sevta līķi bija nonesti no arēnas, notika brīnums: zemē iedurtie zobeni sāka zaļot, tiem parādījās pumpuri un uzplauka ziedi.

Šīs puķes nosauca par gladiolām.

www.000webhost.com